Laiva ar zvejas rīkiem Sīkraga liedagā. Foto: Jānis Puķītis
Kamēr braucieni uz jūru vasaras periodā visvairāk saistās ar laiskas atpūtas brīžiem, šajā vasarā es pavadīju iespaidiem bagātas dienas pie jūras lauka darbā, lai uzzinātu vairāk par piekrastes iedzīvotāju dzīvi Kolkā un lībiešu ciemos Kolkas apkaimē. Etnogrāfiskā ekspedīcija “Dzīve pie jūras” pētnieces Guntras Aistaras vadībā no 26. līdz 29. jūnijam pulcēja antropologus, vēsturniekus un atmiņu liecību vācējus un glabātājus no nevalstiskajām organizācijām, lai kopīgiem spēkiem dokumentētu mūsdienu dzīvi un tradīcijas lībiešu ciemos Ziemeļkurzemē. Ekspedīcijas mērķis bija gūt pilnvērtīgu ieskatu šodienas piejūras dzīvē, uzsvaru liekot uz īpašajām tradīcijām, kas saistītas ar zvejniecību, lauksaimniecības praksēm un kulināro mantojumu. Vienlaikus ekspedīcijā tika meklētas atbildes uz jautājumiem par mūsdienu piejūras iedzīvotāju mijiedarbību ar apkārtējo vidi, kā arī centieniem un izaicinājumiem vides daudzveidības saglabāšanā.
Uzsākot lauka darbu, viena no pētnieka būtiskām spējām ir “noskaņoties uz zinātkāri un nezināšanu” (Peterson un Olson 2024). Arī es devos laukā, šo abu īpašību vadīta, taču, ņemot vērā ierobežoto ekspedīcijas laiku, nolēmu savu zinātkāres fokusu veltīt ar pārtiku saistītu jautājumu izpētei. Etnogrāfiskās ekspedīcijas pluss bija iespēja ne vien dzirdēt vietējo iedzīvotāju stāstus, bet arī piedzīvot pārtikas stāstu caur visām maņām: redzēt un piedalīties pagatavošanas procesā, sajust vietējiem produktiem raksturīgās smaržas un, visbeidzot – nogaršot.
Dūmbūdā tiek kūpinātas butes. Foto: Jānis Puķītis
Tradicionālā ēdiena garšu un smaržu pasauli Kolkā un tās apkaimē vislabāk var piedzīvot, baudot turpat kūpinātas butes un citas zivis, sklandraušus un svaigi ceptu maizi. Šie produkti, kuru pagatavošanas pamatā katrs ražotājs izvēlas savu, unikālu receptes variāciju, ir arī izcils īso pārtikas sagādes ķēžu piemērs. Zivis, iegādātas no vietējiem zvejniekiem, tiek kūpinātas īpašās dūmbūdās, kas nereti atrodas turpat saimniecības pagalmā. Uz māju vai nelielu tirgošanās leti ceļa malā, kurā var nopirkt kūpinātas zivis, norāda ceļa stabiņi, taču nereti tās ir arī vietējo un iebraucēju “no mutes mutē” nodotas zināšanas par vietām, kur šos produktus iegādāties. Ekspedīcijas laikā radās priekšstats, ka visi pārtikas sagādes ķēdes posmi, kas noved līdz gala produktam saistās arī ar vietējo iedzīvotāju personīgu motivāciju un piesaisti veicamajam darbam. “Piekrastes zvejniecība nav bizness. To pat nevar nosaukt par baigo uzņēmējdarbību. Tas ir hobijs,” atzīst viena no intervijas dalībniecēm. Kamēr, pētot mūsdienu pārtikas patēriņa ieradumus, nereti nākas rast apstiprinājumu apgalvojumam, ka “mēs esam veidoti kā entuziastiski, bet pasīvi patērētāji, un mūsu aktīvā līdzdalība ir samazināta līdz minimumam” (Nesta 2024), piekrastes zvejnieku un mājražotāju darbība joprojām ir spēcīgākas aktīvas līdzdalības apliecinājums. Nākas domāt, ka arī vietējie un iebraucēji, līdzīgi man, Kolkā un tās apkaimē sajūtas mazliet “līdzdalīgāki” tur notiekošajos procesos, nogaršojot nesen kūpinātu buti vai saldajā nobaudot turpat pēc īpašas receptes ceptu sklandrausi.
Tomēr, meklējot liecības par saglabātajām tradīcijām reģionā, ir būtiski neaizmirst arī par šodienai aktuālajiem izaicinājumiem un iespējām. Ko vietējiem un piekrastes ciemiņiem nozīmē pēdējos gados radušās iespējas vasaras periodā ieturēt maltītes vai dzert kafiju jaunradītās kafejnīcās, kuru piedāvājumu varētu raksturot kā krietni kosmopolītiskāku? Cik lielā mērā vietējo iedzīvotāju pārtikas pieejamību nosaka mazie ciematu pārtikas veikali? Un ko vietējiem iedzīvotājiem simbolizē stāsts par Pitraga “pēdējiem mohikāņiem”, kuru piemājas saimniecībā joprojām ir govis un citi mājlopi[1]? Skatot vienkopus pagātnes liecības un tagadni, mijiedarbību starp cilvēkiem – kā paaudzēs vietējiem, tā vasarniekiem un īslaicīgiem ciemiņiem -, vidi un plašākiem valsts un pasaules procesiem, dzīve pie jūras atklājas kā daudzslāņaina aina, kurā netrūkst ne pretrunu, ne iedvesmojošu saskares punktu starp dažādajiem spēlētājiem.
Ekspedīcijas dalībnieki paplašina priekšstatu par ekspedīcijas lauku un mijiedarbībām starp vidi un cilvēkiem, gida pavadībā iepazīstot Slīteres dabas parku. Foto: Jānis Puķītis
Etnogrāfiskā ekspedīcija Ziemeļkurzemē ir bijusi vairāk nekā tikai pārdomas raisošs pasākums pētniekiem – tā kalpoja kā viens no posmiem plašākā, Guntras Aistaras vadītā, dzīves pie jūras pētījumā. Projekta noslēgumā, atsaucoties uz Viļa Veldres pagājušā gadsimta pirmajā pusē izdoto grāmatu par Kolku un lībiešu ciemiem, taps materiāls, kas kalpos kā nākotnes liecība par dzīvi pie jūras šodienā. Tikmēr aukstāka laika tuvošanās mudina mani uzdot jautājumu, kāda ir dzīve pie jūras citos gadalaikos. Kas notiek jūrā un piejūrā, kad vasarnieki ir devušies savās pilsētas gaitās? Es ticu, ka dzīve pie jūras neapstājas arī ziemā, taču minu, ka gadalaiku mija tai piešķir jaunu smaržu un garšu buķeti un noskaņu un padara to citādāku – iespējams, klusāku un ārējam vērotājam mīklaināku.
Etnogrāfiskās ekspedīcijas dalībnieces Mazirbē pie Lībiešu tautas nama. Foto: Jānis Puķītis
Projekta finansiālais atbalsts saņemts no Latviešu fonda, Centrāleiropas Universitātes un Kurzemes plānošanas reģiona VKKF mērķprogrammas Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma īstenotas Kurzemes kultūras programma 2024 ietvaros.
Atsauces
Nesta. 2024. “Consuming history: three decades of change in how and what we eat”. nesta. https://www.nesta.org.uk/data-visualisation-and-interactive/consuming-history-three-decades-of-change-in-how-and-what-we-eat/.
Peterson, Kristin un Valerie Olson. 2024. The Ethnographer’s Way: A Handbook for Multidimensional Research Design. Duke University Press.
[1] Province. 2024. Pitraga zemes spīts. https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/330457/province-pitraga-zemes-spits