Foto: Anda Ādamsone-Fiskoviča
Šīs vasaras jūlija un augusta mēnešos man bija iespēja pievienoties BSC stažierei Majai no Vāgeningenas Universitātes (Nīderlande) trīs pilnu dienu izbraukumos apputeksnētāju monitoringā, kas tiek īstenots Eiropa Savienības finansētā RestPoll (“Līdzdalīga apputeksnētāju dzīvotņu atjaunošana Eiropas lauksaimniecības ainavās”) projekta ietvaros. Šajā starpdisciplinārajā projektā, kurā starp 32 partnerorganizācijām no 16 valstīm BSC pārstāv Latviju, kopš 2023. gada nogales līdz pat 2027. gada rudenim dažādas nozares pārstāvošu starptautisko partneru komandā tiek veiktas daudzveidīgas pētniecības un praktiskās aktivitātes, kas vērstas uz līdzdalīgu pārnozaru pieeju attīstīšanu un novērtēšanu savvaļas apputeksnētāju skaita samazināšanās novēršanai Eiropā.
Ar Maju kopīgi apmeklējām novērojuma laukus viņas trešajā noslēdzošajā šīs vasaras laika veikto novērojumu sērijā trijās no Latvijas Dabas Fonda koordinētajā projektā GrassLIFE (2017-2023) iesaistītajām saimniecībām Kurzemē, Latgalē un Vidzemē. Tajās tikuši atjaunoti zālāji Natura2000 tīkla teritorijās un veicināta to ilgtspējīga apsaimniekošana. Kā sociologam šī man bija jauna un līdz šim nebijusi pieredze, kas vienlaicīgi ļāva gūt ieskatu gan apputeksnētāju monitoringa praktiskajā īsentošanā, gan arī pašai vērot dažādus apmeklētajās pļavās sastaptos augus un kukaiņus to izskata un uzvedības daudzveidībā. Gūtie iespaidi ir bagātīgi un aptver dažādus tēmu lokus, kurus bija vēlme apkopot šajā personīgajā pārdomu rakstā.
Zinātnes līkloči
Vispirms par pašu monitoringa darbu, tā pamatā esošo metodi un ar to saistītajiem vērojumiem. Ja sākotnēji no izstrādātā apputeksnētāju monitoringa protokola viss likās saprotams un skaidri definēts, reālā pieredze nenovēršami ievieš savas korekcijas, tostarp izgaismojot problēmas ar ideālās zinātniskās metodes pielietojumu dzīvē. Kā viens no piemēriem ir saimniecībās esošo dažādo lauku sadalījums tajos, kas (a) kalpo kā jau ieviestas un darbojošas labās prakses piemērs vai atskaites punkts, (b) atspoguļo nesen uzsāktas vēlamās prakses ieviešanu, vai (c) pārstāv apsaimniekošanas veidu, kas nav īsti atbilstošs labajai praksei. Ja pat izdodas nofiksēt šādus laukus un to statusu, jārēķinās, ka zemes apsaimniekošana saimniecībās ir dinamiska, un arī lauku statuss var mainīties, līdz ar to apgrūtinot šādas sākotnēji fiksētas klasifikācijas noturību. Tāpat ar laiku mainās paši lauki, tādejādi variējot savu statusu no vienas kategorijas uz citu, kas jo īpaši aktuāli novērojumos, kas tiek īstenoti vairāku gadu garumā. Jāatzīst, ka man kā nespeciālistam bija teju sportiska interese mēģināt pirms katra lauka noteikt tā piederību vienai no trim augšminētajām kategorijām, bet jāatzīst, ka mani minējumi bieži bija nesekmīgi. Nācās secināt, ka pļavas izskats konkrētā brīdī var būt maldinošs, atkarībā no tā, vai un kad tā tikusi pļauta, noganīta vai atstāta augoša.
Pats monitoringa darbs līdzinājās veselai horeogrāfijai, Majai sākotnēji iespraužot darba uzsākšanas vietā improvizētu karodziņu, veicot lauka fotofiksāciju, atzīmējot piezīmju blociņā vēja stiprumu, mākoņu daudzumu, ar salokāmo lineālu izmērot zāles augstumu, un pēc tam ar ieslēgtu hronometru dodoties lēnā solī taisnā 150 metru līnijā pa lauku, ik pa laikam ar neaizstājamo darba atribūtu – tauriņu ķeramo tīklu – veicot mākslas vingrotājas cienīgas kustības pamanīto īpatņu notveršanai tajā. Tā kā šī noliktā distance jebkurā laukā jānoiet 15 minūšu laikā (neskaitot apstājas brīžus, kad hronometrs tiek apturēts), monitorētājam jābūt ļoti disciplinētam, lai spētu vienādu ātrumu saglabāt gan tikko pļautā pļavā, kur gaita vieglāka un neviļus ir vēlme pielikt soli, gan līdz ceļiem aizaugušā laukā, kur kājas ķeras aiz zālēm un skudru un kurmju veidotiem pauguriem.
Tāpat šajā procesā secināju, ka vēja stipruma noteikšana pēc standartizētas 12 punktu Boforta skalas ir izaicinošs uzdevums ar subjektīvās sajūtas komponenti, jo nereti robeža starp skalas punktiem pēc to apraksta ir grūti nofiksējama un arī lielā mērā atkarīga no konkrētajā vietā vēja iedarbību signalizējošajiem dabas elementiem (lielākiem vai mazākiem kokiem, to aplapojumu utt., kas ļauj identificēt standarta aprakstā minēto vēja iedarbību). Tāpat arī vējš ir mainīgs un neļaujas ieklasificēšanai konkrētā “kastītē”, jo ik pa sekundei var pārlekt no vienas otrā, mijoties brāzmām un pierimuma brīžiem.
Arī ar pašiem apputeksnētājiem nav nemaz tik viegli. Maja savos novērojumos koncentrējas tikai uz bitēm, šoreiz liekot mieru ziedmušām un tauriņiem, kas arī veido ievērojamu savvaļas apputeksnētāju grupu. Viens no iemesliem fokusa sašaurināšanai, ja neskaita viena cilvēka uztveres spēju, ir arī to lidošana dažādos augstumos, kā arī atšķirīgas īpatņu notveršanas iespējas to identificēšanai.
Gan sarunās ar Maju, gan pašas vērojumos bija interesanti vērot kā sākotnēji skrupulozo pieturēšanos pie dažādiem mērījumu palīgrīkiem aizstāj pieredzē uzkrātās zināšanas un sajūtas. Piemēram, ja sākotnēji katra transekte (veicamā novērojuma līnija) tika noteikta pēc GPS koordinātēm ar telefona aplikācijas palīdzību, tad katrā nākamajā reizē jau darbojās redzes atmiņa, kas ļauj bez palīgierīcēm un dažādiem vidē vērojamajiem orientieriem fiksēt gan ejamā nogriežņa sākuma, gan beigu punktu. Tāpat ar laiku hronomets var kļūt tikai kā formāls instruments, jo izstrādājas iekšēja sajūta par vēlamo iešanas tempu un soļu skaitu dotajā distancē.
Vienlaikus dažādi digitālie rīki var būtiski atvieglot savvaļas kukaiņu un augu atpazīšanu, piemēram, izmantojot brīvi pieejamo mobilo lietotni ObsIdentify dabas vērotājiem, kas ļauj ar uz vietas uzņemtu fotogrāfiju palīdzību tūlītēji noteikt tajā redzamo sugu. Te gan jāņem vērā interneta zonas ierobežojumi, kas nereti var būt problēma attālāku lauku novērojumos. Tajā pašā laikā mūsu pēdējā izbraukumā bija iespēja uz lauka satikt arī pieredzējušu igauņu kolēģi no GrassLIFE2 projekta, kas arī specializējas apputeksnētāju jautājumos, un secināt, ka līdz ar uzkrāto pieredzi lieks kļūst arī biroja vai lauka mikroskops konkrēto kukaiņu sugu un dzimuma identificēšanai. Tas iespējams, pateicoties tam, ka acs jau uztrenēta dažādu niansētu pazīmju pašrocīgā atpazīšanā, sākot no kukaiņa izmēra, krāsu toņiem un to izkārtojuma uz ķermeņa, un beidzot ar taustekļu garumu, dzeloņa esamību vai neesamību, acu formu un izdotajām skaņām.
Te vieta arī pārdomām par metodēm, kuras tiek izmantotas apputeksnētāju notveršanai un atpazīšanai. Kā esmu uzzinājusi RestPoll projekta gaitā, kukaiņu pētnieku (entomologu) vidū notiek gana karstas diskusijas par efektīvākajām, bet vienlaikus pret kukaiņiem mazāk agresīvām izpētes metodēm. Šajā projektā dabas zinātnieku partneri nosliecās par labu laikietilpīgākajai transektu (transect walk) metodei, attiecīgi atsakoties no kukaiņu slazdu (pan traps) metodes, kas savu nosaukumu iemantojusi no šo slazdu pannveidīgās formas. Ja pirmā ļauj veikt mērķtiecīgu interesējošo kukaiņu izpēti, konkrētā lauka nogrieznī notverot un ja nepieciešams, izpētes vārdā nogalinot tikai konkrētus īpatņus, kurus grūti vai neiespējami identificēt turpat uz lauka, tad otrā mazos krāsainos (īpaša pigmenta baltos, zilos un dzeltenos) ar ziepjūdeni pildītos un izvēlētajā laukā izvietotos trauciņos notver un lielākoties tādejādi arī nogalina visus kukaiņus, kam gadās tajos iekļūt un kas nespēj no tiem izrausties.
Katrai no šīm metodēm attiecīgi ir savi plusi un mīnusi gan no zinātniskās iegūstamo datu precizitātes, gan ētisko aspektu viedokļa, kas nepadara vienu vai otru par vieglāku izvēli. Transektu gadījumā notverto kukaiņu ciešanas varbūt ir mazākas, jo tiek notverts krietni mazāks īpatņu skaits, savukārt notvertie tiek ievietoti noslēgtā trauciņā ar acetonā samērcētu salveti, kas nodrošina samērā ātru nāvi (uzzināju arī to, ka nepieciešams pēc tam paraugu ielikt mitrinātājā, lai tas nesakalstu un ar to pēc tam ar to būtu ērtāk manipulēt izpētes un uzglabāšanas laikā). Tajā pašā laikā šī metode nemitīgi met kārdinājumu pētniekam novirzīties no nospraustā taisnlīnijas kursa, ja tikai pāris soļus uz vieniem vai otriem sāniem pamanīts kāds krāšņāks ziedu puduris vai kāds interesants lidonis, kam metodes ietvaros aukstasinīgi jāprot paiet secen. Kā atzina Maja, ir sāpīgi arī redzēt, ka, nākot atpakaļ pa šo pašu līniju, kad pēc kukaiņu monitoringa tiek attiecīgi veikta izvēlētajā nogrieznī esošo ziedaugu uzskaite, turpat lidinās kāds interesants apputeksnētājs, kurš turpceļā netika novērots, bet kuru vairs šajā solī nerīkst iegrāmatot.
Monotoringa darbs neiztiek arī bez dažādiem kurioziem. Tā, piemēram, pļavās ar garāku zāli var būt grūtības atrast atpakaļceļu pie savas sākumpunktā atstātās somas. Īpašs stāsts ir par ganībās esošajiem lopiem, kuri var gan samīt noliktās somas ar jau ievākatjiem paraugiem, gan arī kam var būt ļoti dažādas reakcijas uz pētnieku klātbūtni viņu dzīvestelpā. Tās var variēt no vienalīdzības un distancētas intereses līdz aktīvai un nereti pat biedējošai virzībai uz ienācēju pusi. Pēdējā scenārija dēļ mums pat nācās izlaist viena lauka monitoringu un mukt ārpus elektriskā gana nožogojuma, jo apjomīgs govju bars (ieskaitot bulli un bara uzpasētus teliņus) ļoti mērķtiecīgi un organizēti nāca mūsu virzienā, nepārprotami liekot saprast, ka mūsu klātbūtne šeit nav vēlama. Līdz ar to arī pētnieku darba drošība atklātā laukā nav nekāda joka lieta. Piedzīvojām arī saules svilinošo dabu, kas var būt pamatīgs izaicinājums, ja jāatrodas atklātā laukā 5-6 stundas no vietas. Šādos brīžos ļoti novērtēju kādus lauka vidū atstātos koku pudurīšus, kas noderīgi ne tikai kukaiņiem un citām dzīvajām radībām, bet arī pētniekiem, kam ir, kur vismaz uz kādu brīdi patverties no svelmes. Pamatīgi apgrūtināt veicamo uzdevumu var arī mušu, dunduru, odu un knišļu uzmācība, it īpaši, ja skaidrs, ka nekādus insektu atbaidītāju losjonus vai izsmidzināmos līdzekļus lietot nedrīkst, lai neietekmētu monitoringa rezultātus, nevilšus aizbaidot pašus novērojamos objektus.
Dabas pasaule
Otrs vērojumu kopums saistās ar pļavām un tajās notiekošo. Katrā no apmeklētajām saimniecībām lauku ainava ir atšķirīga, ar savu šarmu – pakalniem un panorāmisku skatu uz apkārtni, upes un meža ieskāvieniem, plašuma sajūtu. Vienlaikus uzskatāmi pamanīju, cik dažādi var skanēt pļavas – dažas nesen pļautās pavisam klusas, bet citas pārsteidza ar negaidīti skaļu un intensīvu sienāžu čirkstināšanu. Gribot negribot radās asociācijas ar prozas darbos atainotajiem kukaiņu orķestiem, kur kopējā pļavas skaņā savijas augstākas un zemākas, vibrējošas un stieptākas pļavas iemītnieku izdotās skaņas. Bet vislielākais skaņas pārsteigums man nāca no kādas pļavas ar šoreiz miermīlīgu govju baru, kuru asinhronā, bet kopīgā astu un ausu kustināšana, aizdzenājot kukaiņus, un kolektīvā zāles plūkšana sākotnēji lika domāt par tuvumā esošu vējā plandošu karogu vai tālumā jaušamu briestošu negaisu.
Man bija interesanti vērot saistību starp pļavās sastopamajiem ziedaugiem un apputeksnētāju klātbūtni gan no to skaita, gan sugu viedokļa. Jūtama bija dažādu kukaiņu priekšroka dzelteniem vai violetiem ziediem. Kamenēm, šķiet, ļoti “garšo” pļavas pēterenes (bērnībā tās saucām vienkārši par pēterpogām), sarkanais āboliņš un man līdz šim nezināmi zemu ušņveida augu leknie ziedi. Kukaiņu aktivitāti ietekmē laika apstākļi – brīdis pirms vai pēc lietus, saulainā laikā vai mākoņu ēnā. Personīgi biju gaidījusi krietni vairāk tauriņu, kas dabiski ir vieglāk pamanāmi plašākā teritorijā, bet kurus apmeklētajās pļavās varētu saskaitīt teju uz vienas rokas pirkstiem. Tas, savukārt, būtiski kontrastēja ar bišu un citu lidojošo kukaiņu biežumu atsevišķās ziedošajās pļavās, kurus vienu pēc otra mēģināju amatieriski tvert ar savu tālruņa fotokameru. Te gan nācās secināt, ka daži ir izteikti pateicīgāki fotomodeļi nekā citi, kuri, liekas, nereti mani speciāli nerroja, strauji migrējot no viena zieda uz nākamo. Toties šajā procesā pamanīju, ka daudzi dod priekšroku tieši vienai ziedu sugai, pārējās puķes vienaldzīgi atstājot neskartas.
Viena no lietām, par ko nu jau uzzinu atkārtoti, ir pastāvošā konkurence starp savvaļas un medus bitēm par tām pieejamajiem resursiem. Tā kā medus bites ir cilvēku aprūpētas, tās nereti ir stiprākas par savvaļas līdziniecēm, līdz ar to var apdraudēt to izdzīvošanu vietās, kur abas satiekas. Attiecīgi tas var arī radīt saspīlējumus starp biteniekiem un dabas aizstāvjiem, kas katrs darbojas kā savas puses patroni, pārnesot šo potenciālo konfliktu arī uz cilvēku vidi un radot sarežģījumus dažādu savvaļas apputeksnētājiem draudzīgu prakšu ieviešanas popularizēšanā un īstenošanā. Šķiet, ka šī noteikti būs viena no projektā turpmāk šķetināmajām sociālās izpētes tēmām.
Vārda spēks
Visbeidzot, trešais vērojumu aspekts attiecināms uz pašu apputeksnētāju jēdzienu. Vienā brīdī pļavas vidū nevilšus aptvēru, ka tas, kā daudzi citi, ir izteikti antropocentrisks. Kā tāds tas atpsoguļo cilvēku skatījumu uz šiem kukaiņiem no to funkcionālā viedokļa attiecībā uz mūsu vajadzību apkalpošanu. Jo neba nu tie veic šo cilvēkiem svarīgo augu apputeksnēšanas darbu pašas apputeksnēšanas dēļ. Šai ziņā tie drīzāk būtu saucami par “nektārvācējiem” vai tamlīdzīgi, kas vairāk tad atbilstu viņu interešu atspogulojumam. Līdz ar to šeit uzskatāmi parādās valodā un vārdu izvēlē iekodētās nozīmes, kas ļauj mums daudz ko spriest par mūsu vispārējo pasaules un tajā valdošo attiecību uztveri.
Post scriptum
Rezumējot, jāsaka, ka līdz ar kopējo spēcīgo zinātnes virzību uz dažādu zinātņu jomu sakabi un pētnieku sadarbību visām pusēm nākas nemitīgi mācīties un tvert jaunas savai konkrētajai disciplīnai svešas vai attālas lietas. Tas noteikti ir abpusēji bagātinoši un palīdz gan paplašināt savu skatījumu uz pētāmo lietu vai parādību, gan arī labāk iepazīt citu zinātņu jomu metodes un prakses. Vienlaikus, jārēķinās, ka šādos starpdisciplināros pētījumos visur pavadoša ir mūžīgā “nezinīša” sajūta, kas brīžiem var būt nomācoša, bet kas vienlaikus kalpo kā nemitīgs dzinulis apgūt arvien jaunas zināšanas un pieredzes. Tostarp, pēc katras šādas sastapšanās ar jaunu izpētes objektu es neizbēgami jūtu, kā līdz ar konkrēto pētījumu saasinās arī mana vērība pret ar to saistītajām lietām arī ārpus tiešajiem darba pienākumiem. Līdzīgi kā vienā no šīsvasaras izbraukumiem es vienas saimniecības piemājas dārzā acumirklī pamanīju jaukto stādījumu ar kāpostiem un samtenēm, kas bija viena no praksēm, ko kopā ar Dārzkopības institūtu pētījām agrākā projektā (GreenHort), tā turpmāk es jau pavisam citādi un zinošāk skatīšos uz mums apkārt vērojamo apputeksnētāju pasauli. Vēl priekšā trīs gadi darbam par un ap savvaļas apputeksnētājiem, pēc kuriem visticamāk jau ar vieglu smaidu varēšu pārlasīt savas šī brīža personīgās atklāsmes, bet liekas svarīgi tās piefiksēt, lai vēlāk saprastu, kā mainījusies pašas izpratne un zināšanas līdz ar iedziļināšanos konkrētā pētījuma tēmā. Katrā ziņā esmu pateicīga Majai par pacietību manis praktiskajā ievadīšanā šajā man līdz šim mazpazīstamajā izpētes laukā un GrassLIFE un GrassLIFE2 projektu komandai par sadarbību un iespēju izpētē iekļaut tajā līdzdarbojošā saimniecības.