CODECS (Projekta nosaukums latviešu valodā – Lauksaimniecības digitalizācijas līdzsadarbības ieguvumu maksimizēšana, veidojot labvēlīgas digitālās ekosistēmas) ir starptautisks Eiropas Savienības finansēts pētniecības projekts, kas tiek īstenots laika posmā no 2022. gada līdz 2026. gadam. Tā mērķis ir izpētīt un novērtēt digitalizācijas ietekmi uz lauksaimniecību un ražošanu. Projekts analizē, kā digitālie rīki un tehnoloģijas maina lauksaimnieku ikdienu, kādi sociālie un ekonomiskie faktori ietekmē šo pāreju uz digitālām sistēmām. CODECS īpaši pievēršas tam, kā digitalizācija var veicināt ilgtspējīgu attīstību un efektīvāku resursu izmantošanu, vienlaikus identificējot iespējamos riskus un ierobežojumus.
Latvijā CODECS projektu īsteno Baltic Studies Centre, kas fokusējas uz lauksaimniecības digitalizācijas procesiem, tiešās tirdzniecības attīstību un ir atbildīgi par politikas analīzei veltītas darba pakas koordinēšanu. Viens no svarīgākajiem pētījuma aspektiem ir liellopu gaļas sektors – tiek analizēts, kā digitālās platformas un tiešsaistes pasūtīšanas sistēmas var uzlabot produktu realizāciju, samazināt sociālo un ekonomisko attālumu starp lauksaimniekiem un patērētājiem, kā arī veicināt vietējās produkcijas konkurētspēju. Projekts arī pēta loģistikas risinājumus, digitālo tehnoloģiju izmaksas un lauksaimnieku pieredzi, ieviešot jaunus pārdošanas un saimniekošanas modeļus.Vairākās projekta dalībvalstīs darbojas prakses laboratorijas (no angļu val. living labs), kurās pētnieki un praktiķi kopīgi meklē risinājumus aktuālām problēmām. Šīs pieejas būtība ir ne tikai teorētiskā izpēte ar problēmas cēloņiem, bet arī praktiska situāciju analīze un risinājumu testēšana reālajā vidē. Baltic Studies Centre (turpmāk – BSC) sadarbojas ar Zemnieku Saeimu, īpaši pievēršoties digitālā mārketinga jautājumiem liellopu gaļas nozarē. Emīls Ķīlis, vadošais pētnieks BSC, stāsta, ka viena no sākotnējām idejām bija apvienot digitālo mārketingu ar Latvijas Dabas fonda izstrādāto zīmolu "Dabisko pļavu produkts" (zīmola mērķis ir saglabāt un vairot dabiskās pļavas, lai tās būtu sabalansētas un ilgtspējīgas saimniekošanas sastāvdaļa). "Plāns bija sasaistīt Zemnieku Saeimas tiešsaistes platformu, kurā pieejami tehniski dati par saimniecībām, ar īpašu zīmolu, kas izceltu šo produktu pievienoto vērtību mārketinga kontekstā. Tomēr procesa gaitā sapratām, ka tas nav tik vienkārši, kā sākotnēji šķita", skaidro Emīls Ķīlis. “Ko esam sapratuši – tas nestrādā. Tāda līmeņa tehniskā informācija ir noderīga lauksaimniekiem un valsts iestādēs strādājošiem cilvēkiem. Lai Tev, kā platformas apmeklētājam, kaut kādā mērā interesētu tā informācija, kas tur ir. Tā nebūs saistoša patērētājiem, kas meklē skaidru vēstījumu par produktu.”
Pētnieki secinājuši, ka lauksaimnieku galvenās grūtības tiešsaistes mārketingā ir daudz ikdienišķākas, nekā sākotnēji domāts. Lielākā problēma ir laika un zināšanu trūkums – daudziem lauksaimniekiem nav iespēju apgūt digitālā mārketinga rīkus. Šis process nereti atsvešina, jo pieprasa ne tikai kvalitatīvu produkciju, bet arī prasmi radīt pārliecinošus stāstus un prezentēt savus produktus. Daži lauksaimnieki atzīst, ka šī situācija veido pretrunīgu lomu – no vienas puses jānodrošina drošs, veselīgs un kvalitatīvs produkts, no otras puses jābūt atraktīviem un izklaidējošiem, lai veiksmīgi pārdotu savu preci. Agrāk lomas bija skaidri nodalītas – lauksaimnieks bija atbildīgs par ražošanu, bet par pārdošanu cits cilvēks.
CODECS projekta ietvaros BSC strādā arī ar sociālo izmaksu un ieguvumu analīzi, kas saistīta ar digitalizācijas ietekmi uz lauksaimnieku ikdienu. Tiek vērtēts, kā digitālie rīki maina lauksaimniecības procesus ne tikai tehnoloģiski, bet arī no praktiskā un sociālā aspekta. Pētniece un Valdes locekle Maija Ušča: “Nereti pirmais, ko iedomājamies, ir sarežģītās tehnoloģijas, kas maina lauksaimniecības darbību, piemēram, zemes apsaimniekošanu. Pētot digitalizāciju lauksaimniecībā, mēs skatāmies mērenākas ietekmes uz ikdienu, kas saistītas ar laika menedžmentu vai darba drošības jautājumiem. Tātad, ko šī digitālo tehnoloģiju ieviešana no lauksaimnieka prasa? Finansiālās izmaksas, prasmju un apmācību nepieciešamību.” Tiek analizēti lauksaimnieku ieguvumi, ko šīs tehnoloģijas var sniegt – digitālais mārketings var veicināt produkcijas pārdošanu, citu valstu gadījumos mainās apsaimniekošanas prasmes vai tiek iegūti detalizētāki dati par saimniecību, kas palīdz pieņemt labākus lēmumus.
Viens no CODECS projekta aspektiem sociālo izmaksu un ieguvumu analīzē ir digitālo risinājumu ietekme uz komunikāciju – gan saimniecības iekšienē, gan attiecībās ar klientiem. Digitālie rīki, piemēram, sociālie mediji, palīdz sasniegt patērētājus un veidot saikni ar citu pilsētu iedzīvotājiem, taču rodas jautājums – vai sabiedrība patiešām ir gatava redzēt lauksaimniecības realitāti, vai tā sagaida idealizētu saturu, ko pati ir iedomājusies? Lai ieskicētu pretrunas, Maija Ušča dalījās ar stāstu no darbsemināra. Kāda lauksaimniece, kas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu, stāstīja par savu pieredzi komunikācijā sociālajās tīklošanās platformās. Viņa norādīja, ka pilsētnieki sagaida noteikta veida saturu par laukiem, kas atbilst viņu priekšstatiem, taču realitāte bieži vien ir citāda. Piemēram, kautuve ir neatņemama lopkopības sastāvdaļa, taču par to publiski nerunā un nerāda, jo tas var atbaidīt pircējus. Teorētiski digitālās tehnoloģijas var veicināt ciešāku saikni starp lauksaimniekiem un patērētājiem, bet praksē saimniekiem nākas pielāgoties sabiedrības gaidām un veidot acīm tīkamāku versiju par lopkopību un saimniecību.
Digitālie risinājumi piedāvā iespēju veikt daudzus ikdienas uzdevumus attālināti, tomēr situācija kļūst daudz sarežģītāka gados vecākiem cilvēkiem vai tiem, kuriem nav pieejams pietiekami ātrs internets, ierīces vai nepieciešamās digitālās prasmes. Tas izpaužas arī lauku saimniecībās. Digitalizācijai ir potenciāls – uzlabot efektivitāti un ilgtermiņā samazināt izmaksas. Tomēr tās ieviešana var prasīt ne tikai sākotnējus ieguldījumus, bet arī ilgtermiņa saistības, kā jaunas programmatūras uzturēšanu vai pastāvīgu pielāgošanos jaunām tehnoloģijām. Mazākiem uzņēmumiem un individuālajiem lauksaimniekiem, kuriem nav tehnoloģiju speciālistu, šo rīku pārvaldība kļūst par papildu slogu. Pastāv arī riski, piemēram, ne vienmēr lauksaimnieki pilnībā izprot, kā sistēmas darbojas, kas var radīt situācijas, kurās viņi kļūst atkarīgi no ārējiem pakalpojumu sniedzējiem. Emīls Ķīlis: “Tagad bieži satraucas, kā no digitalizācijas var iegūt visu. Ir skaidrs, ka lielie uzņēmumi un saimniecības var iegūt, jo ir speciālisti, kuriem samaksā. Kas notiek ar tiem, kuriem pašiem ir jākombinē dažādi rīki?”
Emīls Ķīlis un Maija Ušča iezīmē, ka viens no straujāk augošajiem digitālās attīstības virzieniem lauksaimniecībā ir precīzā lauksaimniecība – tehnoloģiju izmantošana, lai optimizētu resursu patēriņu un palielinātu efektivitāti. Tomēr tā ir dārga, un šādas sistēmas var atļauties galvenokārt lielās saimniecības, kas tās regulāri arī izmanto. Maija Ušča: “Skaidrs, ka šajā virzienā ies tās saimniecības, kas to var atļauties un ieviest regulārai izmantošanai.”
Rodas vēl kāds būtisks jautājums – kur lauksaimnieki iegūs zināšanas par jaunajām tehnoloģijām? Konsultācijas par lauksaimniecības procesiem nodrošina speciālisti, taču attiecībā uz tehniku un dažādiem digitalizācijas rīkiem galvenie informācijas avoti bieži ir paši šo tehnoloģiju pārdevēji. Tas nozīmē, ka zināšanas lauksaimniekiem tiek sniegtas caur tādu kā komerciālu filtru – uzņēmumi, kas pārdod šos risinājumus, vienlaikus veido arī izpratni par to nepieciešamību un priekšrocībām. Rodas riska moments, jo lauksaimnieki var kļūt atkarīgi no ražotāju piedāvātās informācijas.
Turklāt digitalizācija nozīmē lēmumu pieņemšanas deleģēšanu tehnoloģijām, arī mākslīgajam intelektam. Lai gan šāda pieeja var optimizēt ražošanas procesus, pastāv arī atbildības jautājums – kas notiks, ja sistēma pieļaus kļūdu? Kurš par to būs atbildīgs – lauksaimnieks vai tehnoloģiju piegādātājs? Šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki, jo digitalizācija turpina attīstīties, bet tās ietekme uz vidi un ekonomiku joprojām ir rūpīgi jāvērtē.