Close
12 / 11 / 2019

Pārtikas skandāli Latvijā: pirmā daļa

Autors: Miķelis Grīvinš

Latvijas pārtikas patērētāju uzvedība ir visnotaļ piedodoša. Vismaz tā var secināt no nesen Latvijas Avīzē publicēta raksta par salmonellas skandālu ietekmi uz uzņēmumiem, kuri tos ir izraisījuši. Uzņēmumi, kuru pārkāpumu rezultātā cilvēki ir saindējušies, daudzos gadījumos turpina strādāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. Mediji analizē, cilvēki pašausminās, un pēc tam viss turpinās un virzās uz priekšu, kā bijis. Lai arī intuitīvi mēs varētu domāt, ka cilvēki ir kritiski, izvēloties, kurus produktus pirkt, šķiet, praksē tas tā nav. No vienas puses, tas neizbrīna, jo Latvijas patērētāju ilgstoši raksturo zemākās cenas noteicošā loma pirkumu izvēlēs (otrs nozīmīgākais arguments ir vietēja produkta izvēle). Vienlaikus, es domāju, ka nevienu nepārsteigs, ka zemākā cena kā galvenais izvēles kritērijs ir riskanta pieeja. Ne tikai tādēļ, ka lētākais asociatīvi ir sliktākais. Bet galvenokārt tādēļ, ka pārtikas sektoru vēsturiski raksturo tā saucamais “race to the bottom” jeb cīņa par lētāko saražoto produktu. Un šāda cīņa ir ļoti auglīga vide kvalitātes zudumam. Un te var tikai retoriski jautāt – ja uzņēmumi nekontrolē kvalitāti un arī patērētāji tam nepievērš uzmanību, tad kurš īsti seko līdzi, lai veikalos pirktais būtu labs vai vismaz nekaitīgs. Protams, ir PVD, bet skatās tikai uz minimālajām prasībām. Ja mēs gribam labāku pārtiku, mums būtu jāpievērš uzmanība tam, ko dara pārtikas industrijā iesaistītie uzņēmumi. Vienlaikus mums ir jāapzinās, ka tādas lietas kā salmonella ir tikai viens no risku virzieniem un avotiem. Reālie riski ir daudz plašāki un ne tikai veselībai. Šajā kontekstā un, papildinot Latvijas Avīzes retrospekciju par salmonellas saslimšanas izraisījušiem uzņēmumiem, gribas nedaudz atgriezties pie pēdējās dekādes lielākajiem pārtikas skandāliem, tos aplūkot un saprast, vai un kas pēc tiem ir mainījies pārtikas industrijā.

Te piedāvātā secība nekādā veidā neataino skandālu lielumu. Te arī jāpievieno atruna, ka es nevaru komentēt visus tehniskos katra gadījuma smalkumus. Tas lai paliek atsevišķai analīzei. Un – atvainojos, ja ko lielu esmu piemirsis… šī komentāra mērķis nav apkopot visus skandālus, bet drīzāk parādīt, kā patērētāji un uzņēmumi reaģē uz šādiem skandāliem. Un, es ceru, ka salīdzinoši drīz es atradīšu laiku, lai pieķertos šī raksta otrai daļai, kurā tad es varētu papildināt aplūkoto skandālu klāstu un to sekas uz skandālu izraisījušajiem uzņēmumiem.

#1 Maxima

Lielveikals “Maxima" šādā komentārā būtu jāpiemin vairākkārtīgi. Pirms desmit gadiem mūsu galvenā sūdzība par “Maxima” bija tas, ka šis uzņēmums liek darbiniekiem mazgāt vecus salātus, un arī vismaz viens gadījums, kad klienti saslima ar salmonelozi. Nu jau pazudušais reklāmas tēls Centis vēl mēģināja visus pārliecināt, ka veikala “Maxima" salāti netiek mazgāti, bet – kā izrādījās, bijušie darbinieki bija gatavi dalīties ar atmiņām, kad salāti tomēr ir tikuši mazgāti. Šos skandālus arī pavadīja norādes, ka lielveikals nav pārāk iejūtīgs pret darbiniekiem un klientiem (šī gan ir apsūdzība, ko, visticamāk, varētu vērst pret vairumu ļoti lielu un ļoti efektīvu uzņēmumu).

Jebkurā gadījumā jebkādu salātu mazgāšanu aizēnoja 2013. gada Zolitūdes traģēdija, kad 21. novembrī, sabrūkot lielveikala jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet 55 guva traumas. Šī notikuma atskaņas mēs redzam vēl tagad – tiesas darbi turpinās. Pēc šī notikuma “Maxima” investē ievērojamas naudas summas savas darbības uzlabošanā. Vienlaikus, šis gadījums arī izgaismoja “Maxima” cinisko attieksmi pret drošību, darbiniekiem un klientiem. Pēc traģēdijas eksperti, vērtējot lielveikala krīzes komunikāciju, norādīja: “Sabiedrības apziņā paliks tas, ka uzņēmums ir melojis, slikti izturējies pret darbiniekiem, vispirms glābis naudu, nevis cilvēkus, noliedzis vainu utt. Diemžēl reputācijas atjaunošanai nederēs kosmētiski uzlabojumi.” [2]

Uzreiz pēc traģēdijas, šķiet, kopējais noskaņojums pret lielveikalu ķēdi bija visnotaļ nosodošs. Bet no šī brīža skatupunkta īsti nešķiet, ka tas radīja paliekošu ietekmi uz uzņēmuma apgrozījumu. Man pieejamie dati ir sagrābstīti pa publiskām vietnēm, un šis tas – no oficiālās statistikas, bet, salīdzinot “Maxima” un “Rimi” apgrozījumu 2014. gadā (gadu pēc traģēdijas), “Maxima” šajā gadā veicās labāk. Šobrīd ir grūti restaurēt, kādas mārketinga aktivitātes “Maxima” un “Rimi” šajos gados veica, bet dati rāda, ka vismaz līdz 2015. gadam “Rimi” apgrozījums ir krietni jūtīgāks pret kopējo iedzīvotāju patēriņu, kamēr “Maxima” mazāk izjūt cilvēku vēlmi tērēt. Tas mainās 2015. gadā, kad “Rimi Latvia” apgrozījums nozīmīgi palielinās. Kas bija veiksmīgā lieta, ko “Rimi” izdarīja, ir grūti pateikt. 2015. gadā “Rimi” atvēra vairākus jaunus hipermārketus, ieviesa pirmās pašapkalpošanās kases un uzsāka vairākas kampaņas, kurās aicina pirkt vietējos produktus.

“Maxima” pēc traģēdijas, šķiet, biežāk publiskās komunikācijas centrā bīdīja idejas par publisko atbildību un latviskumu. Atbildīgums visticamāk ir atskaņas un atbilde uz traģēdiju – mēģinājums sevi parādīt kā tādu, kam rūp. Savukārt latviskums ir tikai mēģinājums lāpīt ilgstošas tēla problēmas – parādīt sevi kā vietēju un lokālu, nevis industriālu lietuvieti. Nekas gan no tā, šķiet, vismaz pagaidām nav atstājis neizdzēšamu rezultātu – liekas, ka “Maxima” apgrozījuma izaugsme vairāk vai mazāk seko kopējiem cilvēku tēriņiem. Cilvēki kā iepirkās, tā turpina iepirkties “Maxima”.

#2 Dogo

Nedaudz citādāks ar pārtiku saistīts skandāls publiskajā telpā nonāca 2014. gadā, kad Latvijā palielinājās suņu saslimšana ar barības vada paplašināšanos. Publiskajā telpā, padomēs un ekspertu grupās, pētnieku darbos un pat tiesā šis skandāls turpinājās vairākus gadus (pēdējie tiesas lēmumi tika paziņoti tikai 2019. gadā). Šajā laikā tas radīja jautājumus par dzīvnieku tiesībām, korporatīvo resursu izmantošanu pret nevalstiskajām grupām, dīvainiem ziedojumiem varas partijām un kopējo tirgū dominējošo vērtīborientāciju, kas, izgaismoja vismaz dažu Zemkopības ministrijai pietuvinātu tipāžu atbalstu neētiskām praksēm. Vienlaikus sakarīgi izstāstīt visu, kas šajā gadījumā nogāja greizi, ir grūti.

Tātad 2014. gadā novērotā paaugstināta suņu saslimstība ar retu slimību rezultējās veterinārārstu veiktā pētījumā par saslimšanas iemesliem. Pētījuma dati norādīja, ka 94% saslimušo suņu vienoja tas, ka viņi bija ēduši “Dogo” pārtiku. Vienlaikus, lai gan pētījums norādīja šo sakarību, tas nespēja izskaidrot, kā konkrētā ražotāja produkti varētu būt izraisījuši saslimšanu. Šī tiešā cēloņsakarība, neskatoties uz veiktajiem pētījumiem, tā arī skaidri netika pierādīta (nu vismaz, cik man zināms). Un tieši ap grūtībām nepārprotami pierādīt cēloņsakarības arī veidojās viss nesmukais konflikts. Pret apsūdzībām iestājās gan produkta ražotājs “Tukuma Straume”, gan arī vairākas ražotājiem pietuvinātas organizācijas, gan arī Zemkopības ministrija. Lielais šīs grupas arguments bija – te ir viens veiksmīgs Latvijas ražotājs un jūs viņu šitā… Vienlaikus aktīvisti, kas uzturēja apsūdzību, saņēma lielāku sabiedrības atbalstu (vismaz tā var spriest no fakta, ka viņi varēja izmantot crowdfunding lai finansētu vismaz daļu no informācijas vākšanas, kas konflikta gaitā bija nepieciešama) un arī starptautiski piesaistītie eksperti (ar dažiem izņēmumiem) bija gatavi droši apgalvot, ka saslimstībā vainojama ir “Dogo” pārtika. Pēc ilgstošas publiskas bikstīšanās, “Tukuma Straume”, “Dogo” produkcijas ražotājs, nolēma veterinārārstus iesūdzēt tiesā (tiesas procesu viņi beigu beigās zaudēja). Šajā laikā “Tukuma Straume” ražotos dažādos produktos pāris reizes tika atklātas vielas, kurām tur nebūtu jābūt, bet – ne tiešie saslimstības izraisītāji (skandāla laikā vairākās produktu partijās PVD konstatēja karbamīdu (urīnvielu).

Par sekām, ko skandāls atstāja uz uzņēmumu, bez papildu datiem ir grūti ko spriest. Bet pats uzņēmums norādīja, ka apsūdzības ir nozīmīgi iedragājušas tā tirgus daļu. Uzņēmums norāda, ka konflikta rezultātā “Dogo” tirdzniecības apjomi varētu būt samazinājušies pieckārtīgi. Par šo datu atbilstību patiesībai ir grūti spriest. Vienlaikus kopējais “Tukuma Straume” apgrozījums laikā no konflikta sākuma līdz 2018. gadam samazinājās uz pusi – no nedaudz virs 16,1m EUR 2014. gadā līdz 7,5m EUR 2018. gadā. Te gan jānorāda, ka dzīvnieku barības ražošana ir tikai viens no diviem galvenajiem uzņēmuma darbības virzieniem. Attiecīgi nevar viennozīmīgi pateikt, ko apgrozījuma kritums izsaka. 2018. gadā “Tukuma Straume” tika pārdota dāņu uzņēmumam “Baltic Agro”. Mēs varam pieņemt, ka konkrētais skandāls nozīmīgi iedragāja “Tukuma Straume” reputāciju.

#3 Nelegālās ražotnes

No iepriekš te minētajām atšķirīgā kategorijā būtu liekami izaicinājumi, kuri nav saistāmi ar viena liela zīmola klātbūtni. Jau minētajos gadījumos darīt kaut ko nelegālu nebija uzņēmumu mērķis. Tas vienkārši tā sanāca. Savukārt šajā gadījumā ražotāji paši labi apzinās un mērķtiecīgi iziet uz nelegālu darbību. Un piemēri pēdējos gados mums šādai uzvedībai ir bijuši vairāki piemēri. No tiem, kurus es atceros, var pieminēt nelegālās gaļas pārstrādes cehu, kas tika atklāts Grobiņā pirms gada. Pirms diviem gadiem pāris nelegālu gaļas pārstrādes uzņēmumu tika uziets arī Cēsīs. Vismaz kāda daļa nelegālās gaļas pārstrādes cehu ir saistīti ar medniekiem – mēģinot pārstrādāt medījumu viņiem pašiem nemanot no sava medījuma pārstrādes līnijas var izaugt plašāks rūpals. Latvijas Avīze komentējot Grobiņas gadījumu šo fenomenu apkopoja sekojoši: “ja konservi padodas labi, kolēģi nogaršo un slavē, likumsakarīgs ir arī viņu lūgums uzņemties gaļas pārstādi pēc pasūtījuma. Taču diemžēl formalitāšu sakārtošana un mājražotāja statusa iegūšana ne visiem šķiet gana vienkārša, turpretī peļņas niša ir plaša un vilinoša.” [3]. Šie gadījumi gan drīzāk ir saistāmi ar nepieciešamību sakārtot uzņēmuma darbības juridisko pusi (un vismaz daži no uzņēmumiem to arī dara). Vismaz medījuma gaļas pārstrādes gadījumā es laikam neatceros gadījumus, kad skandāls būtu veidojies ap kvalitātes jautājumiem. Vienlaikus, laika gaitā šādi neredzami pārtikas ķēžu darboņi var būt par pamatu lielākām problēmām.

Tagad ir grūti atrast informāciju par citiem gadījumiem, kurus PVD ir uzgājis. Bet vismaz tik cik es atceros, pirms pāris gadiem PVD uzgāja nelegālu pārstrādes cehu, kas darbojās neievērojot nekādas sanitārās normas, tad vēl bija nelegāls veikals, kurā tika tirgota veca pārtika, un tad vēl nesen bija pārstrādes cehs centrāltirgū. Ikdienas lasītājus PVD un mediji šādos gadījumos biedē ar šausminošām bildēm un slēdz pārkāpējus. Vienlaikus, skaidrs arī, ka šīs nav tās vietas, kas viltojot dārgu preču etiķetes mēģina nonākt uz pārtikušo sabiedrības grupu galda. Šie uzņēmumi vairāk lūkojas uz cilvēku grupām ar izteikti zemiem ienākumiem, kuri meklē veidus kā ieekonomēt uz citādi nozīmīga izdevumu avota. Šai grupai zīmols nav svarīgs. PVD aizverot vienu šādu vietu, visticamāk atvērsies otra, kura izmantos atsevišķu grupu zemo pirktspēju. Visticamāk, ka šādu uzņēmumu klātbūtne nemainīsies, kamēr vien netiks novērsts pamata cēlonis – atsevišķu iedzīvotāju grupu zemais ienākumu līmenis.

Pāris vienkārši secinājumi:

1) Viena lieta, kas vieno šos gadījumus ir uzņēmumu vājās zināšanas kā komunicēt savas kļūdas. Uzņēmumi drīzāk mēģina lietas paslēpt, nevis tās atrisināt. Atsevišķos gadījumos, tas ir novedis pie ne pārāk jaukiem rezultātiem.

2) Ir atšķirības starp to, kā risinās īslaicīgi un ilglaicīgi konflikti – tādi, kas cilvēka dzīvi ietekmē vienreiz un tādi, kas to ietekmē ilgākā laika posmā.

3) Vismaz daļu no cilvēku piedodošās attieksmes pret pārkāpējiem skaidro iedzīvotāju zemais ienākumu līmenis. Viņiem patiesībā nav daudz iespēju izvēlēties. Latvijas iedzīvotāji maksā krietni lielāku daļu no saviem ienākumiem par pārtiku nekā Eiropas vidējais iedzīvotājs. Tas, cik tieši lielu daļu mēs maksājam nedaudz atšķiras starp dažādiem aprēķiniem, bet nu stabili - vairāk (zemāk pāris saites uz statistiku) [4] [5]. Cena ilgstoši ir bijusi galvenais izvēles faktors - 94% Latvijas iedzīvotāji saka, ka cena diktē izvēli (godīgi gan jāsaka, ka cena ir svarīgākais faktors visās Eiropas valstīs) [6]. Šis pēdējais faktors interesanti sasaucas ar jautājumu, kurš ir tas mirklis, kad pārkāpēji maina savas prakses? Bet par to, kad man būs laiks uzrakstīt par nākamajiem trīs gadījumiem.

 

Atsauces

[1] Maximas sniegtie dati par sevi te: https://www.maxima.lv/par-uznemumu/par-mums

[2] https://www.db.lv/zinas/eksperti-uznemumu-komunikacija-maxima-tragedija-kliedzosi-kludaina-406440

[3] Nelegālā medījumu gaļas ražotne Grobiņā pēc dokumentu sakārtošanas drīkstēšot turpināt darbu

[4] https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/WDN-20190703-1

[5] https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/socialie-procesi/mba/galvenie-raditaji/majsaimniecibu-paterina-izdevumi

[6] https://ec.europa.eu/commfrontoffice/publicopinion/archives/ebs/ebs_389_en.pdf