Close
23 / 07 / 2020

Pārtikas sagāde un sociālās saiknes pandēmijas laikā

Autors: Līna Orste

Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinātā ārkārtas stāvokļa ietekmē Latvijā notikušas dažādas izmaiņas pārtikas sagādes paradumos. Tostarp krīzes apstākļos kopš šī gada marta vērojama dažādu jaunu sociālu kustību veidošanās, kuru centrālais mērķis ir drošā veidā sagādāt pārtiku vai jau pagatavotu siltu ēdienu citiem līdzcilvēkiem. Parasti šīs iniciatīvas pastiprinātu uzmanību pievērš cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par kaut kādā veidā neaizsargātākiem, piemēram, senioriem, hroniski slimiem cilvēkiem, medicīnas darbiniekiem, jaunajām māmiņām, turklāt, cik man zināms, paši iniciatīvu aizsācēji parasti neietilpst šajās kategorijās.

Ēdiens, tā sagāde atšķirīgās formās līdzdarbojas dažādu attiecību veidošanā, piešķirot šīm attiecībām daudzveidīgas īstermiņa un/vai ilgtermiņa nozīmes. Šeit minētās sociālās iniciatīvas sniedz ne tikai iespēju apmierināt palīdzības saņēmēju fizioloģisko vajadzību pēc pārtikas, bet arī ļauj iesaistītajiem lielākā vai mazākā mērā apmierināt savas psiholoģiskās, sociālās un ekonomiskās vajadzības.     

Paēdis un drošībā

Kā viens no piemēriem sociālai iniciatīvai, kas iesaistās pārtikas sistēmas darbībā, ir palīdzības kustība “Paliec mājās”. Darbs kustībā notiek brīvprātīgi. Tās darbību atbalsta dažādi uzņēmumi un valsts un pašvaldību iestādes. Speciāli šim darbam izveidotā platformā ir pieejami lūgumi no cilvēkiem palīdzēt konkrētu ikdienišķu uzdevumu veikšanā, uz kuriem var brīvprātīgi atsaukties un tos palīdzēt realizēt. Lai arī pārtikas piegāde pašizolācijā vai karantīnā dzīvojošiem cilvēkiem ir tikai viens no kustības piedāvātajiem palīdzības sniegšanas veidiem, no iniciatoru puses  tā nereti tiek parādīta kā galvenā brīvprātīgo iesaistes iespēja.

Ir izveidotas vadlīnijas drošu bezkontakta piegāžu nodrošināšanai, tomēr brīvprātīgajam un palīdzības saņēmējam pašiem jāvienojas par pērkamo produktu sarakstu un cenu, kā arī par to, kā notiks norēķināšanās (skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu pirms vai pēc pirkuma). Daži brīvprātīgie mēdz pielikt ko klāt atnestajiem pirkumiem, piemēram, kādu kārumu bērniem, kurus audzina vientuļā māte. Tas norāda uz to, ka ēdiens var būt kā līdzjūtības apliecinājums, kā arī mēģinājums iepriecināt otru satraukuma pilnajā laikā.

Kustības aizsācēji norāda, ka viens no viņu mērķiem ir savest kopā cilvēkus vietējā kopienā, jo bieži vien cilvēki nepazīst savus kaimiņus. Pārtikas piegāde kalpo kā iegansts iepazīties, veidot kontaktus ar cilvēkiem, kas dzīvo netālu, bet ir ārpus tiešā paziņu loka. Intervijās kustības aizsācēji arī min to, ka pārtikas un citu produktu piegāde dažiem brīvprātīgajiem liek justies noderīgiem arī pēc sava līdzšinējā darba zaudēšanas. Varētu teikt, ka ēdiens kā pirmās nepieciešamības prece un tā piegāde brīvprātīgajiem sniedz jaunu jēgu un ritmu dzīvē, kas, iespējams, liekas strauji mainījusies vai pat apstājusies. Kustība plāno turpināt savu darbību arī pēc ārkārtas stāvokļa beigām, tāpēc jūnijā tā nomainīja savu nosaukumu uz “Viegli palīdzēt”, lai pielāgotos kustības plānotajām jaunajām funkcijām sociālo pakalpojumu sniegšanā.

Rūpes par aprūpētājiem

Vēl viens spilgts piemērs ir nodibinājuma Hospiss LV akcija “Galds savējiem”, kurā no 18. marta līdz 9. jūnijam ar brīvprātīgo starpniecību tika koordinēta restorānos gatavotu bezmaksas siltu pusdienu piegāde ārstiem un medicīnas darbiniekiem Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta diennakts teltīs, pieņemot, ka viņiem varētu nebūt ne laika, ne spēka pašiem sev tās sagādāt. Tā kā nodibinājums iepriekš organizēja pasākumus, kuros nodarbojās ar restorānu maltīšu ziedošanu smagi slimiem cilvēkiem, tad bija jau iepriekš izveidoti kontakti ar dažādu restorānu darbiniekiem.

Arī šajā iniciatīvā darbs notika brīvprātīgi. Ēdiena pagatavošanā un nogādāšanā iesaistījās dažādi uzņēmumi, ziedojot naudu, darbaspēku, pārtikas produktus, traukus vai automašīnu nomu. Arī Latvijas iedzīvotāji tika aicināti ziedot naudu akcijas turpināšanai. Šādā veidā akcijas dalībnieki arī vēlējās izrādīt cieņu un pateicību medicīnas darbiniekiem. Nodibinājuma Facebook lapā regulāri tika ievietotas fotogrāfijas ar mediķiem, kuri saņem maltītes un saka paldies par atbalstu. Šajā gadījumā ēdiens galvenokārt tika saistīts ar abpusēju pateicību – kā no devēju, tā saņēmēju puses.

Līdzīga, bet mazāk zināma un popularizēta iniciatīva bija nedēļu gara siltu brīvpusdienu sagādāšana “nogurušām māmiņām” Rīgā. Kafejnīcas “Mamkafe” ideju bija iespējams realizēt ar divu uzņēmēju finansiālu atbalstu, kā arī praktisku palīdzību pusdienu piegādē. Sievietes pieteicās šai akcijai, rakstot “Mamkafe” Facebook lapā. Šajā un akcijā “Galds savējiem” ēdiena piegāde tādejādi lielākoties tiek saistīta ar pelnītas atpūtas sagādāšanu krīzes gan redzamajiem, gan mazāk redzamajiem citu aprūpētajiem.    

Ekonomikas sildīšana

Medijos nereti arī parādījās raksti par vietējo mājražotāju atbalstīšanai izveidotiem tirdziņiem. Tā kā tika atcelta virkne pavasarī un vasarā plānotu pasākumu, kuri ir daudzu Latvijas amatnieku un mājražotāju galvenais peļņas avots, vairākas privātpersonas un pašvaldības rīkoja mazāka mēroga tirdziņus dažādu reģionu pilsētās. Tika sarīkots arī pirmais virtuālais amatnieku un mājražotāju tirgus handmademarket.lv, kas arī šobrīd turpina savu darbību. Arī šādi tiešā vai netiešā veidā caur pārtikas sagādi tiek uzturēta un veidota kopienas (piemēram, vietējo mājražotāju vai arī reģiona iedzīvotāju) labklājība un labbūtība (well-being), veicinot to, ka mājražotāji spēj sevi uzturēt, darot darbu, kas viņiem patīk.  

Nobeigumā

Ārkārtas stāvokļa sākumā izskanēja dažādi paredzējumi par to, kas no šiem pielāgošanās veidiem gan no patērētāju, gan piedāvātāju puses saglabāsies arī pēc tā beigām. Daļā sabiedrības tika paustas cerības par to, ka aizvien vairāk cilvēku pievērsīs uzmanību saviem patēriņa paradumiem, tai skaitā pārtikas sagādei, ņemot vērā plašākus ekonomiskus, sociālus un ekoloģiskus procesus. Citi savukārt uz to skatās skeptiski vai vismaz nedaudz atturīgāk.

Līdz ar šo rodas arī jautājumi par ārkārtas stāvokļa laikā izveidotajām sociālajām saiknēm un to noturību. Cik daudz laika cilvēki ir gatavi veltīt savai kopienai? Vai cilvēki turpinās savu brīvprātīgo darbu arī pēc ārkārtas stāvokļa beigām? Vai tad, kad cilvēki jutīsies droši par savu labklājību, viņi atcerēsies to, ka citiem neklājas tik labi? Kas notiks ar šīm iniciatīvām? Vai tām pietiks resursu, lai turpinātu iesākto? Vai ārkārtas stāvoklī izveidotās saiknes ir gana spēcīgas? Šis laiks liek domāt arī par vispārīgākiem jautājumiem saistībā ar pārtikas sagādes paradumiem. Vai cilvēki dodas uz pārtikas veikalu tikai ar mērķi iegādāties pārtiku?

Lai kā arī notiktu pārtikas sagāde, tā nav tikai pārtikas produktu nogādāšana no ražotāja patērētājam. Dažādie, specifiskie pārtikas sagādes veidi rada, uztur un izceļ dažādas attiecības un nozīmes starp sagādes tīklā iesaistītajiem. Šeit aprakstītās, galvenokārt pozitīvās, nozīmes iekļauj tikai nedaudz no daudzslāņainības, kas ir sastopama pārtikas sagādē. Ir būtiski domāt par to, vai problēmas, kuras cenšas risināt šīs iniciatīvas, pastāvēja arī pirms ārkārtas stāvokļa. Ja atbilde ir “jā”, tad jāmēģina saprast, vai un kā ārkārtas stāvoklī radušās sabiedriskās iniciatīvas var sniegt kādas papildu zināšanas un prasmes šo problēmu risināšanā un kas ir nepieciešams, lai šīs iniciatīvas izdzīvotu (un vai tas vispār ir nepieciešams).