Close
27 / 11 / 2020

Metodoloģiski izaicinājumi, pētot savvaļas produktus

Autors: Miķelis Grīviņš

I Kā konceptuāli ierāmēt savvaļas produktu izpēti?

TRUSt tika uzsākts, tā centrā liekot jēdzienu “meža nekoksnes produkti”. Šis apzīmējums ir viens no populārākajiem jēdzieniem, kas tiek izmantots, analizējot cilvēku savvaļā vāktos produktus. Pētījuma gaitā šī izvēle sāka radīt acīmredzamus izaicinājumus. Galvenās problēmas, kuras terminoloģiski nācās risināt, ir – kā zem šī koncepta novietot vācējus, kuri savvaļas produktus vāc pļavās vai pat pilsētās. Attiecīgi, meža nekoksnes produkti paredz, ka savvaļas produkti ir daļa no meža, un novieto šos produktus kā pakārtotus vienai noteiktai zemes izmantojuma formai. Šāda pieeja ir stipri ierobežojoša, ja pētījuma fokuss nav uz mežu un ja pētījuma fokuss nav uz pašiem produktiem, bet ar produktiem saistītām praksēm.

Otrs pētījumā identificētais konceptuālais ierobežojums saistās ar pašu savvaļas produktu dabu. Tipiski tie tiek uztveri kā pretstats kultivētiem produktiem – tādiem, kuri ir pilnībā vai daļēji domestificēti. Tomēr, ja fokuss ir uz cilvēku praksēm, nevis uz produktiem, tad nākas uzdot jautājumu – kā uzlūkot produktus, kuri ir domestificēti, bet ne šobrīd vai ne savu ražojošo īpašību dēļ. Piemēram, kā uzlūkot vākšanu pamestā ābeļdārzā vai parkā no krāšņumaugiem. Vākšanas prakse arī šajos gadījumos ir tā pati, kas ir attiecināma uz meža savvaļas produktiem, bet produkts ir pilnīgi cits. TRUSt gadījumā fokuss ir uz praksēm un kopienām, un tādēļ tika pieņemts lēmums izmantot ļoti plašo jēdzienu “savvaļas produkti”.

Te arī ir jānorāda, ka pētījuma gaitā tika secināts, ka veids, kā tiek uzlūkoti šie produkti, dažādās kultūrās var būt ļoti atšķirīgs. Tā, piemēram, Brazīlijā šie paši produkti tiek uzlūkoti caur jēdzienu bio-daudzveidības produkti.

II Kā kopskatā uzlūkot milzīgo ar vākšanu saistīto dažādību?

Savvaļas produkti ir ļoti plašs lauks, kurā pētnieciski iesaistīties. Rezultātā tajā ir milzīga dažādība, kura nozīmīgi ierobežo vispārēju spriedumu izteikšanu un rada jautājumus, cik pamatoti ir pieņemt, ka šis lauks ir uzrunājams viena pētījuma ietvaros – vai tajā uzrunātie jautājumi nav jāsadala vairākos pētījumos. Vācēji ir ļoti dažādi, viņu izvēlētās vākšanas vietas stipri atšķiras, viņu izvēlētie vācamie produkti ir stipri atšķirīgi, viņu zināšanas bieži pat nepārklājas. Liela daļa no pētījumiem ar šo dažādību ir mijiedarbojusies deskriptīvi – vienkārši secinot vienas vai otras lietas esamību. Vienlaikus pietrūkst acīm redzamu veidu, kā šo dažādību uzlūkot.

TRUSt dažādību mēģina pārvarēt, fokusējoties uz praksi – uz vienu no retajiem vācēju vienojošajiem elementiem. Vienlaikus prakse un vēl jo precīzāk – vākšana kā prakse - ir pētnieciski maz uzlūkota perspektīva, un attiecīgi akadēmiskajā literatūrā ir stipri maz ideju, kas būtu saistāmas ar šādu perspektīvu. No vienas puses, tas, protams, rada plašas akadēmiskas iespējas – te ir vieta virknei teoriju un pētījumu. No otras puses, daudzie nezināmie rada virkni izaicinājumu, kurus ir grūti paredzēt un ar kuriem pētījuma gaitā nācās saskarties. Pirmais lielais izaicinājums ir tieši metodoloģiskas un teorētiskas refleksijas trūkums.

III Vai, lai runātu par vācējiem, ir jārunā par kopienām vai ko citu?

Vairums no datiem, kas ir publiski pieejami par savvaļas produktiem, par tiem runā nacionālā līmenī, – atsaucoties uz valstīm un vākšanas izplatību konkrētā valstī. Tas šķiet nepareizi, jo prakse rāda, kā šāds fokuss tikai nepilnīgi attēlo kopējo situāciju. Ir valstis, kurās vākšana nav populāra, bet atsevišķās kopienās tā var būt pat ļoti populāra. Fokuss uz valstīm liek mums nepamanīt šīs kopienas un rada maldīgu priekštatu par kopējo vākšanas izplatību.

TRUSt tika uzsākts ar pieņēmumu, ka vākšana būtu jāuzlūko caur kopienu perspektīvu. Tomēr TRUSt arī ilustrē, ka kopienu jēdziens var nebūt pati labākā pieeja, kā vācējus uzlūkot. Protams, ir vācēju grupas, kuru pārstāvjus raksturo ciešas savstarpējas saites. Tomēr vienlaikus pastāv arī grupas, kuriem nav savstarpēju saikņu un kuri, lai arī ir ar kopējām īpašībām, neizvirza sev par uzdevumu uzturēt attiecības ar citiem vācējiem. Praktiski mēs redzam, ka gan komercvākšanā, gan arī ikdienas vākšanā paralēli darbojas gan kopienas, gan arī ne-kopienas vākšana. Attiecīgi, mēģinājumam analizēt vācējus būtu jāmeklē terminoloģiski skaidrojumi, kuri varētu bruģēt šīs divas dažādās iesaistes vākšanā. TRUSt pienes šādu jaunu teorētisku perspektīvu.

IV Vai var uzticēties sekundārajiem datiem?

Par savvaļas produktu lietojumu ir pieejams tikai ierobežots datu apjoms. Tomēr arī šie dati nereti ir problemātiski. Ir grūti atrast salīdzināmus un neapstrīdamus datus par savvaļas produktiem. Vairākos gadījumos pētījuma gaitā tika secināts, ka tādu datu gadījumā, kuri ir balstīti uz aptaujām, nav iespējams noteikt, kādi ir bijuši izlases veidošanas principi. Papildus tam ir iemesli domāt, ka izlases veidošanas principi nav atbilduši labākajiem standartiem. Attiecīgi, pieejamie dati bieži nav uzticami.

Te jādomā arī par valsts pārvaldes uzkrātajiem datiem. Pirmā lieta, ko vajag ņemt vērā, ir, ka valsts pārvaldei ir daudz vairāk datu par savvaļas produktu vākšanu, kā pirmajā mirklī varētu šķist. Šādi dati nāk no dažādiem avotiem – runa ir par uzņēmumu gada pārskatiem, eksporta/importa datiem, oficiālajai statistikai vāktajiem datiem. Izaicinājums te ir tas, ka ļoti reti ir tie gadījumi, kuros šajos datos tieši tiek izdalīti savvaļas produkti. Un arī tajos gadījumos, kad savvaļas produkti tiek izdalīti, runa var būt par ļoti ierobežotu savvaļas produktu klāstu. Attiecīgi, pilnībā apzināt sekundāro datu iespējas visticamāk ir ļoti laikietilpīgs process. Tomēr, šos datus apzinot, visticamāk varētu iegūt daudz pilnīgāku perspektīvu uz to, kas notiek ar savvaļas produktiem.

V Kā iegūt esošo pētījumu rezultātus?

Pētījuma gaitā viena no izmantotajām metodēm ir sistemātiska pieejamās literatūras analīze. Savvaļas produkti nav prominenta pētījumu tēma Eiropas līmenī. Vienlaikus šai tēmai gandrīz visās Eiropas valstīs ir pievērsta uzmanību nacionālā līmenī. Šī iemesla dēļ liela daļa literatūras ir izkaisīta un mērķēta uz nacionālā līmeņa auditoriju – tā paliek dažādās valodās. Šāda rezultātu sadrumstalotība nozīmīgi apgrūtina rezultātu iegūšanu. Pilnvērtīgai pieejamās literatūras apzināšanai ir nepieciešama starptautiska komanda. Tomēr ir grūti prognozēt, vai šāda starptautiska pieeja sevi attaisnos un vai tā spēs pienest nozīmīgu apjomu jaunu zināšanu.

VI Kā veiksmīgi nodalīt kultivētos un savvaļas produktus?

Praksē liela daļa no uzņēmumiem, kuri darbojas ar savvaļas produktu izstrādājumu tirgošanu, tiecas pārvarēt savvaļas produktu neparedzemību, papildinot vākšanu ar sagādes kanāliem, kas ļauj savvaļas izejvielas arī iegādāties. Tāpat šie ražotāji izvēlas daļu no izejvielām audzēt, nevis vākt savvaļā, un arī izvēlētie piegādātāji nereti piedāvā kultivētus augus. Šāda uzņēmuma attīstība tikai parāda, ka uzņēmums atbildīgi pieiet plānošanai un attiecīgi ir sasniedzis brieduma pakāpi. Tomēr šāds pavērsies var radīt grūtības novērtēt, kuri no uzņēmuma piedāvātajiem produktiem ir ar patiesu savvaļas izcelsmi, bet kuri ir kultivēti.

VII Vai ir iespējams pārvarēt sektora pelēcību?

Savvaļas produktu vākšana dabīgi ir prakse, kuru caurvij “pelēkas” prakses – vācēji bieži izvēlas palikt neredzami. Tāpat arī komercializācija – bieži tā ir nereģistrēta, un it sevišķi savvaļas produktu komercializācijas agrīnie posmi var būt nemanāmi. Izaicinājums, kas šajā gadījumā būtu jāpārvar, ir – kā iegūt informāciju par neredzamajiem gadījumiem un kā to salāgot ar informāciju, kas ir iegūta no reģistrētajiem uzņēmumiem. Šim izaicinājumam ir vairāki aspekti. Primāri jau ir jāņem vērā, ka, tā kā nereģistrētā komercializācijas puse ir neredzama, tad nav iespējams izteikt drošus apgalvojumus, cik liela tā ir. Tas savukārt rada grūtības, domājot par sektora izmēriem kopumā, sektora prakšu ietekmi un mēģinot salīdzināt dažādas prakses. Otrā lieta, kas ir jāņem vērā, – nereģistrētie uzņēmumi nereti mērķtiecīgi izvēlas izvairīties arī no pētniekiem. Sarunāt interviju ar nereģistrētu savvaļas produktu tirgotāju ir stipri izaicinoši.

VIII Kā noorientēties dažādos politiskajos kontekstos?

Savvaļa ir punkts, kurā saduras plašs apjoms dažādu interešu. Tas, protams, neizbrīna, jo praktiski jebkurš ar zemi saistīts jautājums ilustrē ļoti dažādu interešu saduri. Tomēr, atšķirībā no, piemēram, lauksaimniecības, savvaļas produktu regulējuma sakārtošanai politikas veidotāji ir veltījuši daudz mazāk laika. Varētu pat teikt, ka daudzos gadījumos regulējuma praktiski nav. Rezultātā, starp Eiropas valstīm ir nozīmīgas regulējuma atšķirības. Praktiski, regulējums atšķiras, ietekmējot, kur drīkst vākt, kam pieder produkti un kad drīkst vākt. Tāpat atšķiras arī ierobežojumi, ko ar savvaļas produktiem var darīt un kādā pārvaldības līmenī ar savvaļas produktiem saistīti lēmumi tiek pieņemti. Šīs atšķirības, protams, pašas par sevi nav nekāds pārsteigums. Tomēr tās rada izaicinājumu salīdzināt notikumus un interpretācijas dažādās Eiropas daļās.

IX Cik pamatoti ir salīdzināt vācējus dažādās valstīs?

Viens no secinājumiem, kas izriet no TRUSt, ir – dažādās valstīs ir fundamentāli atšķirīgas perspektīvas, kā uztvert savvaļu un savvaļas produktus. Tas noved pie ļoti atšķirīgām praksēm. Piemēram, Nīderlandē respondenti, runājot par savvaļas produktiem, pamatā atsaucas uz gana urbanizētām un labiekārtotām vākšanas vietām. Latvijā savukārt tiek novērtēta tieši virzīšanās prom no sabiedrības, un jo tālāk no cilvēkiem produkts tiek iegūts, jo tas tiek uzskatīts par augstvērtīgāku. Šī gluži nav metodoloģiska problēma, bet drīzāk izaicinājums, kas ir jāņem vērā, konceptuāli virzoties prom no vides vai bioloģiskas savvaļas produktu interpretācijas uz sociālu šo produktu redzējumu.

X Kā definēt, kas ir vācējs?

Šis ir izaicinājums, kuru TRUSt ietvaros ir palīdzējis pārvarēt interpretatīvs skatījums, bet kurš joprojām ir aktuāls. Dati rāda, ka vācēji var zināt savvaļas produktus, bet nedoties tos vākt. Citos gadījumos vācējs sevi identificē kā vācēju, bet pēdējo gadu laikā nav devies savvaļā. No otras puses, ir vācēji, kuri vācot pavada visu brīvo laiku. Lielais izaicinājums, kas no šīs dažādības rodas, ir atbildēt uz jautājumu, vai visi šie cilvēki pārstāv vienu grupu? Intuitīvā atbilde ir meklēt citus rādītājus, kas varētu palīdzēt salāgot šo dažādību, – piemēram, laiks, kas tiek pavadīts vācot vai novāktā produkta apjoms kilogramos vai to vērtībā. Tomēr arī šīs kategorijas nav salīdzināmas, jo vācamie produkti ir stipri atšķirīgi un to atšķirības ir saistāmas ar laiku, kas ir nepieciešams to vākšanai, ar to vērtību un to masu. Piemēram, tējas nozīmīgi atšķirsies no sēnēm un no ogām.

TRUSt piedāvātais risinājums ir izmantot respondentu pašidentifikāciju, lai noteiktu, kurš ir vācējs. Šāda pieeja nozīmīgi atvieglo klasifikācijas problēmu. Tomēr tā neatrisina to pilnībā, jo tālāk ar šo dažādību tad ir jātiek galā analīzē, – mēģinot atrast analīzes modeļus, kuri veiksmīgi salāgo dažādās iesaistes ar savvaļas produktiem.

XI Cik pamatoti ir norobežot pārtikas produktus no citiem savvaļas produktiem?

Šis izaicinājums konfrontē intuitīvu un reālu interpretāciju par vācēju iesaisti ar savvaļas produktiem. Intuitīvi šķiet dabīgi ēdamos savvaļas produktus nodalīt no citiem savvaļas produktiem. Tāpat šķiet dabīgi augu izcelsmes produktus nodalīt no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Praksē gan šāds nodalījums rada virkni jautājumu, kas ir saistīti ar sociālas perspektīvas atšķirībām un klasifikācijas atšķirībām.

Tā, piemēram, daudzi vācēji, vācot ēdamus produktus, izvēlas arī vākt dekoratīvus produktus. Vienlaikus īsti abas vākšanas prakses vācēja stāstos netiek nodalītas. Un praktiski ir viegli nodalīt, piemēram, ogas ēšanai no puķēm galda rotāšanai. Vienlaikus puķes galda rotāšanai un puķes tēju gatavošanai var būt grūti nodalīt. Tāpat tehniski TRUSt ietvaros maz uzmanības ir pievērsts ūdenī esošu produktu izpētei. Fokuss neapzināti ir bijis uz sauszemes produktiem, bet arī dīķos, ezeros un pat jūrā var atrasties augu izcelsmes produkti, kuri ir lietojami uzturā. Ūdenī augošie produkti prasītu sīkāku izpēti.

Domājot par savvaļas produktu komercializāciju, sektors, kuram varētu būt līdzīgi izaicinājumi, ir piekrastes un jūras zvejniecība (it sevišķi maza mēroga makšķerēšana un zvejniecība). Abu sektoru salīdzinoša analīze varētu nozīmīgi palīdzēt saprast potenciālās neizmantotās sektoru iespējas.

XII Kā pārvarēt līdzšinējo pētījumu šaurību?

Plašs ar savvaļas produktiem saistīts pētījumu loks paliek nacionāla līmeņa žurnālos un nav pieejams starptautiskai diskusijai. Nav šaubu, ka šajā lokālajā literatūrā ir novērojama gana plaša teorētiska, metodoloģiska un interpretatīva dažādība. Angliskajā literatūrā savukārt dominē vienveidība. Metodoloģiski galvenokārt pētnieki izmanto kvantitatīvas aptaujas, kurās ir gana šaurs fokuss, – galvenokārt identificēt vākšanas apjomus. Šiem pētījumiem bieži pietrūkst skaidru teorētisku uzstādījumu. Attiecīgi, mēģinot padziļināti analizēt šo pētījumu lauku, ir jārēķinās, ka ir ļoti ierobežots lauks zināšanu, no kurām atsperties.

Šī raksta autors saņem atalgojumu no TRUSt pētniecības projekta, kurš tiek izstrādāts ERAF pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta projekta nr. 1.1.1.2/16/I/001 pētījuma pieteikuma nr. 1.1.1.2./VIAA/1/16/155 ietvaros.

#PostDocLatvia #ESfondi