Close
26 / 11 / 2019

Iespaidi no konferences „Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas <> Ilgtspējīgas diētas”

Autors: Līna Orste

ŠĪ gada 11. oktobrī pārstāvēju BSC īstenoto projektu SINFO (“Sociālās inovācijas pārtikas apgādē: ceļi uz ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un patēriņu”) Romas Amerikāņu Universitātes (The American University of Rome) rīkotajā konferencē „Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas <> Ilgtspējīgas diētas” (Sustainable Food Systems < > Sustainable Diets). Konferencē piedalījās dažāda ranga pētnieki un speciālisti, no kuriem liela daļa bija doktorantūras studenti. Tika pārstāvētas universitātes, akadēmijas un dažāda mēroga pētniecības centri, institūti un citas organizācijas, t.sk. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO). Dalībnieki pārstāvēja tādas valstis kā Argentīna, ASV, Austrālija, Bulgārija, Francija, Itālija, Islande, Īrija, Kanāda, Latvija, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija, Šveice, Ungārija, Vācija, Zviedrija.

Konferences goda viesi - emeritētā socioloģijas profesore Harieta Frīdmena (Harriet Friedmann) un pārtikas politikas profesors Tims Langs (Tim Lang) - sniedza izsmeļošas prezentācijas par pārtikas sistēmu un diētu problēmām un uzsvēra holistisku pieeju to risināšanai. Manuprāt, to labi ilustrē citāts no Langa prezentācijas: „Daudzlīmeņu pasaulei ir vajadzīga daudzpakāpju, daudzveidīgu dalībnieku, daudznozaru, daudzdisciplīnu saskaņotība” (A multi-level world needs multi-lever, multi-actor, multi-sector, multi-disciplinary coherence). Frīdmena vairāk pievērsās tradicionālajām zināšanām par ekosistēmām un to nozīmību kultūraugu daudzveidības veicināšanai. Viņa uzsvēra, ka jāatmet doma, ka nav labi ieviest svešzemju kultūraugus, jo augi vienmēr ir „ceļojuši” līdzi cilvēkiem, bet gan vairāk jābaidās no specifisku augu monokultūrām. Savukārt Langs lielāku uzsvaru lika uz globālajiem veselības un vides degradācijas rādītājiem, norādot uz varas attiecībām starp publisko un un privāto sektoru, Rietumvalstīm un pārējo pasauli (principā „The West and The Rest”) un to, ka problēma ir valstisko sistēmu vājums un īstermiņa domāšana. Abas lekcijas iespejams noskatīties Romas Amerikāņu Universitātes mājaslapā: https://graduate.aur.edu/conference-sustainable-food-systems-diet

Konferencē bija septiņas paneļdiskusijas, kas aptvēra tēmas, kas saistītas ar pārtikas patēriņa paradumiem konkrētos reģionos, ilgtspējīga un veselīga uztura kritērijiem, ilgtspējīgas pārtikas ražošanas līdzekļiem, šo ideju popularizēšanas veidiem patērētāju vidū un dažāda mēroga pārvaldes institūciju iesaisti šajā procesā. Novēroju, ka bija vairāk prezentāciju par ilgtspējīgām diētām nekā par ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, lai arī, protams, šī tēmas ir cieši saistītas un bieži pārklājas. Vairums tēmu iekļāvās patēriņa prakšu, ražošanas/audzēšanas un lauku reģionu pētniecības jomā. Bija salīdzinoši maz prezentāciju, kas pievērsa pastiprinātu uzmanību specifisku institūciju darbam vai valstu pārtikas politikām, kultūras aspektiem un sociālajām inovācijā saistībā ar pārtiku. Referātu anotācijas iespējams izlasīt šeit: https://graduate.aur.edu/abstracts-sustainable-food-systems-sustainable-diets).

Panelis,  kurā piedalījos, pievērsās sociālām un tehniskām pieejām pārtikas sistēmu ilgtspējai. Tajā prezentēju projekta SINFO konceptuālo pieeju sociālajām inovācijām pārtikas sektorā. Balstoties akademiskās literatūras izpētē, prezentācija iekļāva sociālo inovāciju spektru, problēmas, kuras tās cenšas risināt, iesaistītās puses, problēmas, ar kurām tās saskaras savas darbības laikā. To ilustrēju ar sociālo pārtikas iniciatīvu piemēriem Latvijā. Citi šajā panelī prezentētie pētījumi pievērsās tam, kāds ir digitālu platformu iespaids uz mājsaimniecību patēriņa vai pārtikas ziedošanas paradumiem, dzīves cikla novērtējumam (Life Cycle Assessment) un tā efektivitātei kā metodoloģiskam rīkam, kā arī ar pārtikas atkritumu samazināšanu saistītu pētījumu un politisko lēmumu virzieniem atsevišķās valstīs. Viena no tēmām, kas mani saistīja, bija par gaļas (ne)ēšanas diskursu. Tajā tika analizēts, cik metaforām ir spēcīga ietekme uz to, kā tiek izprastas un risinātas pārtikas sistēmu problēmas. Piemēram, „cilvēku kāre pēc gaļas”, „gaļēdājnācijas” dominējošā pieeja ir novedušas pie tehniskiem risinājumiem – laboratorijās audzētas gaļas un Beyond Meat burgeriem, kas atdarina gaļas garšu. Interesanti, ka šajā pašā panelī bija arī prezentācija par pārtikas tehnoloģijām, kas man lika domāt par vairākām citām nozarēm, kurās problēmu grib risināt (tikai) ar jaunu tehnoloģiju plāksteri. Jāatzīst gan, ka šo skepsi droši vien rada mani aizspriedumi, jo pārsvarā saskaros ar pētījumiem, kuri uzsver sociālkulturālu pieeju problēmas konstatēšanai un risinājumu meklēšanai. Ir svarīgi runāt par dažādu disciplīnu perspektīvām diētu un pārtikas sistēmu (kā arī citu nozaru) ilgtspējas jautājumos, jo dažādas pieejas atklāj dažādas problēmas un risinājumus, kas ir būtiski specifisku sociokulturālu un vides problēmu risināšanai.

Dalība konferencē bija iespējama ar LZP projekta SINFO (līguma nr. lzp-2018/1-0344) finansiālu atbalstu.